top of page

Digitālās labklājības veicināšana skolās: Atbalsts līdzsvara un digitālās atkarības novēršana

Digitālo tehnoloģiju klātbūtne mūsdienu dzīvē ir mainījusi to, kā jaunieši mācās, sazinās un socializējas. Tomēr tās pašas tehnoloģijas, kas veicina radošumu un piekļuvi informācijai, rada arī riskus, ja tās tiek izmantotas pārmērīgi vai bez kritiskas izpratnes.

​

Bažas par digitālo atkarību, pārmērīgu ekrāna laika patēriņu un sociālo attiecību traucējumiem ir veicinājušas vajadzību pēc strukturētas pieejas digitālās labklājības nodrošināšanai. Skolām kā sociālām un izglītības iestādēm ir unikālas iespējas veicināt digitālo līdzsvaru, nodrošinot skolēniem prasmes un vērtības, kas nepieciešamas ilgtspējīgai un veselīgai darbībai digitālajā vidē.


Pārmērīga digitālo tehnoloģiju lietošana un atkarības jautājums

Digitālo tehnoloģiju pārmērīgu lietošanu var definēt kā pārmērīgu un nekontrolētu mijiedarbību ar digitālajām platformām, kas traucē indivīda psiholoģisko, sociālo vai fizisko labklājību. Pusaudžiem pārmērīga viedtālruņu, spēļu un sociālo plašsaziņas līdzekļu lietošana korelē ar miega traucējumu, trauksmes, mācību pārtraukšanas un uzmanības traucējumu pieaugumu (Kuss & Griffiths, 2017). 

Lai gan zinātnieki diskutē par to, vai "digitālā atkarība" kvalificējama kā klīnisks traucējums, pastāv vienprātība, ka kompulsīva lietošana apdraud labklājību, jo īpaši tad, ja tā izspiež mācīšanos bezsaistē un starppersonu mijiedarbību. Uzmanības ekonomika, kas balstīta uz pārliecinošu dizainu un pastāvīgiem paziņojumiem, saasina šo dinamiku, izmantojot kognitīvās ievainojamības (Alter, 2017).


Digitālā detoksikācija: Pedagoģisks rīks

Digitālās detoksikācijas - īslaicīgas atslēgšanās no digitālajām ierīcēm - koncepcija arvien biežāk tiek izmantota kā pedagoģiska un labsajūtas stratēģija. Detoksikācijas iniciatīvas nav paredzētas kā absolūti aizliegumi, bet drīzāk kā iespējas pārdomām, pārkalibrēšanai un pašregulācijas atjaunošanai. 

Empīriskie pētījumi liecina, ka pat īsi detoksikācijas periodi var uzlabot miega kvalitāti, stresa līmeni, koncentrēšanās spējas un starppersonu saikni (Syvertsen & Enli, 2020). Svarīgi, ka mērķis nav nolādēt tehnoloģijas, bet gan attīstīt mērķtiecīgu, līdzsvarotu to lietošanu. Šī nianse ir ļoti svarīga skolām, kurās tehnoloģijas kalpo arī būtiskiem izglītības mērķiem.


Kāpēc skolām tas ir svarīgi

Skolām ir galvenā loma jauniešu digitālās kultūras veidošanā. Tās nodrošina strukturētu vidi, kurā var pārbaudīt, pārrunāt un nostiprināt robežas. Veicinot digitālo labklājību, skolas veicina ne tikai veselīgākus skolēnus, bet arī noturīgākas kopienas, kas spēj pretoties digitālā kapitālisma negatīvajām ārējām sekām.

Šo potenciālu ilustrē vairāki starptautiski piemēri:

  • Ignācija koledža Adelaidē ieviesa "Tehnoloģiski gudras otrdienas" - iknedēļas dienu bez portatīvajiem datoriem vai planšetdatoriem. Rezultāti ietvēra lielāku skolēnu koncentrēšanos, ciešāku savstarpējo komunikāciju un lielāku iesaistīšanos rokrakstu rakstīšanā un diskusijās balstītā mācīšanā.

  • Apvienotajā Karalistē 21 dienu ilgā viedtālruņu lietošanas samazināšanas eksperimentā skolēni tika mudināti mācību dienas laikā ievietot ierīces aizslēgtās kastēs. Dalībnieki ziņoja par labāku miegu, mazāku trauksmi un lielāku prieku no tiešas saskarsmes.

  • Skandināvijas skolas ir bijušas mācību brīvā dabā un hibrīdās pieejas, integrējot bezierīču kultūras un vides izglītību kā pretstatu mācībām, kas balstītas uz ekrāniem.

Šādas iniciatīvas liecina, ka skolas var vienlaikus izmantot digitālos rīkus un radīt telpu ne digitālai bagātināšanai.


Pierādījumi pret vispārējiem aizliegumiem

Neraugoties uz sabiedrības entuziasmu par skolu telefonu lietošanas aizliegumu, pierādījumi joprojām nav viennozīmīgi. Apvienotās Karalistes 2025. gada pētījumā, kurā piedalījās 1227 skolēni 30 skolās, netika konstatēts, ka pēc pilnīga aizlieguma būtu ievērojami uzlabojusies labklājība (BBC, 2025). 

​

Tas liecina, ka soda aizliegumi var būt nepietiekami vai neproduktīvi, ja tie nav apvienoti ar izglītojošiem pasākumiem. Tāpēc uzsvars būtu jāliek uz digitālās pašregulācijas veicināšanu, nevis stingru ierobežojumu uzspiešanu. Skolām ir jāpanāk līdzsvars starp vadību un pilnvarošanu, mācot skolēniem pašiem pievērst uzmanību, nevis nododot disciplinēšanu iestāžu aizliegumiem.


Stratēģijas digitālā līdzsvara veicināšanai skolās

Lai pārietu no reaģēšanas aizliegumiem, skolas var pieņemt daudzlīmeņu stratēģijas:

  1. integrējošas mācību programmas pieejas
    Digitālā labklājība jāiekļauj vairākos mācību priekšmetos: matemātikā jāpēta pārliecināšanas algoritmi, literatūrā un mediju studijās jāanalizē dezinformācija, bet sociālajās zinātnēs jāpārdomā pilsoniskā līdzdalība tiešsaistē.

  2. Strukturētas detox iniciatīvas
    Skolās var ieviest "dienas bez ierīcēm", iknedēļas "digitālo pārdomu periodus" vai apzinātības nodarbības, kas veicina digitālo paradumu apzināšanos.

  3. Digitālās prasmes un kritiskā izpratne
    Skolēniem ir nepieciešama skaidra apmācība par to, kā darbojas uzmanības ekonomika, kā algoritmi nosaka prioritātes iesaistīšanās jomā, kā dopamīna atgriezeniskās saites cilpas veicina uzmācīgu ritināšanu un kā dezinformācija izplatās vīrusu ceļā.

  4. Alternatīvas bagātināšanas aktivitātes
    Spēcīgas ārpusskolas programmas - sports, māksla, mūzika, brīvprātīgais darbs - nodrošina veselīgas ārpusskolas alternatīvas, kas padara atslēgšanos pievilcīgu, nevis sodāmu.

  5. Attiecības ar ģimenēm un kopienām
    Skolām jāorganizē semināri vecākiem par veselīgu ekrāna lietošanas ierobežošanu, saskaņojot mājas un skolas vidi, lai atbalstītu līdzsvarotu tehnoloģiju lietošanu.

  6. Uzraudzība un agrīna iejaukšanās
    Pedagogiem un skolu psihologiem jābūt apmācītiem, lai atpazītu agrīnas digitālās atkarības pazīmes, piemēram, nogurumu, pasliktinājušos mācību rezultātus un sociālo atstumtību, un sniegtu mērķtiecīgu atbalstu.


Ceļā uz digitālās labklājības kultūru

Visbeidzot, digitālās labklājības veicināšana skolās ir mazāk saistīta ar piekļuves kontroli un vairāk ar kultūras veidošanu. Veicinot vidi, kurā pārdomas, līdzsvars un mērķtiecība ir normalizēta, skolas sagatavo skolēnus, lai tie varētu sekmīgi attīstīties arvien vairāk mediētajā pasaulē. 

​

Digitālās tehnoloģijas arī turpmāk būs neatņemama izglītības sastāvdaļa, taču bez pārdomātām stratēģijām izmaksas, sākot ar uzmanības sadrumstalotību un beidzot ar digitālo atkarību, var būt lielākas par ieguvumiem. Tāpēc skolas ir aicinātas ne tikai pieņemt rīkus, bet arī izkopt gudrību to izmantošanā.


Secinājumi

Digitālo tehnoloģiju pārmērīgas lietošanas problēmu nevar atrisināt tikai ar aizliegumiem vai atturēšanos. Tā vietā skolām ir jāpieņem holistiskas, izglītojošas un līdzdalību veicinošas pieejas, kas līdzsvaro digitālo iedziļināšanos ar nozīmīgu pieredzi bezsaistē. 

​

Veicinot digitālo labklājību, skolas aizsargā ne tikai mācību rezultātus, bet arī skolēnu ilgtermiņa veselību, spēju un pilsonisko potenciālu. Tā nav perifēra problēma; tā ir galvenā misija, lai sagatavotu jauniešus dzīvei digitālajā laikmetā.


Atsauces: 

©2025, Digi-Civis
image.png
bottom of page